Jo dadaisms bija lieta, par ko Padomju Savienībā nerunāja, neviens to nezināja. Dadaisms, kubisms, abstrakcionisms – tas bija kaut kas apspļaudāms, ar mēsliem apmētājams. Un tagad pēkšņi raksts. Un tas ir analītisks, skaidrojošs. Ak, Dievs! Un tad viņš man bakstīja ar pirkstu tajā žurnālā: “Kāpēc dadaisms? Ar kādām tiesībām? Kas jums to atļāva? Kāpēc ne peredvižņiki?"
Par dadaismu Aivars Kļavis tika arī ļoti savdabīgi sodīts: "Mani nelaida mājās, mani burtiski ieslēdza komjaunatnes Centrālās komitejas viesnīcā "Junostj" Ļeņina kalnos un iedeva trīs kaudzes ar kaut kādiem Sibīrijas laikrakstiem. Man vajadzēja triju dienu laikā tās avīzes izanalizēt no padomju žurnālistiskas, marksisma ļeņinisma pozīcijām un vajadzēja uzrakstīt savu vērtējumu par to, kas tur ir".
Pēc trīs dienām gatavs bija vesels žūksnis ar vērtējumiem, bet tas partijas funkcionāru maz interesēja. Būtībā jau toreiz, kaut vēl bija tikai 1987. gads, varēja ļoti labi just, ka neizbēgami tuvojas padomju sistēmas agonija, un to saprata arī paši tās ideologi.
Tomēr neomulīgi, pat baisi, saskarsmē ar varas pārstāvjiem Aivars Kļavis jutās ne vienreiz vien. Sevišķi pēc tam, kad "Avotam" izdevās dabūt cauri rakstu par Valsts drošības komiteju (VDK).
"Ja tagad izlasa to rakstu, tad tur pat nav viena simtā daļa no tā, ko mēs šobrīd zinām. Vienkārši toreiz priekštats par čekistu bija tāds, ka tas ir cilvēks, kam ir karsta sirds, tīras rokas un vēsa galva. Tas ir padomju čekists – absolūts ideāls. Un mēs tagad uzrakstām rakstu, ka patiesībā viņi bija slepkavas, ka viņi ir noslepkavojuši tik un tik, ka tas ir bijis represīvs orgāns," stāsta kādreizējais žurnāla "Avots" redaktors.
Iestarpinājums
Kļavi izsauca uz Stūra māju, un pielietojot visplašāko ietekmēšanas arsenālu, vairākas stundas tirpināja pašmāju čekas vadība ar čekas šefu Staņislavu Zukuli priekšgalā:
